Pagājušajā sestdienā (28. augustā) tīri netīšām sanāca piedalīties apvienotajā dragreisa un drifta pasākumā Biķerniekos. Kāpēc tīri netīšām? Lieta tāda, ka bija pieteikušies arī paprāvs pulciņš ar dragreisistiem no Igaunijas, tajā skaitā arī 3 motociklisti. Lai nebūtu tā, ka igauņu motobraucējiem būtu jāsacenšas savā starpā, tika uzaicināti arī Latvijas ielu motociklisti piedalīties šajā pasākumā. Latvijas ielu motociklisti pret Igaunijas profesionāļiem ar profesionālu tehniku. Uz ko gan mēs varējām cerēt?

Latvijas ielu motocikli

Diemžēl laikapstākļi, organizatori, starta egle, laiku printeris un viens bumers, kurš nonesa finiša lāzeru, mūs nelutināja un lielāko daļu laika pavadījām saviesīgās sarunās, meditācijā, ēšanā, dzeršanā un nasingdūingā.

Nasingdūings

Tomēr starp lietiem izdevās nobraukt katram pa 3 kvalifikācijas braucieniem un 8 labākajiem katrā no divām grupām izdevās kvalificēties izslēgšanas finālbraucieniem.

Glupais mizo ko nagi nes

Konkurents Glupā spoguļos

Un ar to arī viss beidzās. Tad salūza laiku printeris, pēc tam uznāca lietus un sporta mašīnas un motociklus vairs uz trases nelaida. Uzvarētājus noteica pēc kvalifikācijas laikiem. Tad nu sanāca, ka savā grupā paliku sestais. Priekš pirmās reizes un neviena treniņa manuprāt nav nemaz tik slikts rezultāts. Nākamgad, ja atkal aicinās, droši vien braukšu vēlreiz, tagad vismaz ir apostīts gaiss un ir skaidrs pie kā vajadzētu piestrādāt labāka rezultāta iegūšanā.

Te smuks video kā neko nedarījām

Pagājušajā sestdienā Jelgavā notika labdarības pasākums “Labā jauda”, kuras ietvaros notika dažādas auto un moto sacensības. Visi pasākumā iegūtie ieņēmumi tika ziedoti cēliem mērķiem – no pasaules atgrūsto bērnu dzīves uzlabošanai. Tā kā dzīvoju Jelgavā un patīk braukt ar motociklu, tādēļ bija grēks šādā pasākuma nepiedalīties. Tad nu pieteicos moto orientēšanās disciplīnai “Moto Checkpoint”. Disciplīnas princips ir skaidrs kā kristāliņš, skaties kartē, brauc uz tajā norādītajiem punktiem, pēc fotogrāfijām meklē pirms tam nofotografētu objektu vai tā daļu, nofotografē pats un dodies meklēt nākamo punktu. Divpadsmit punkti 3 rajonos 4 stundu laikā. Nevajadzētu būt ļoti sarežģīti, vai ne? Un tomēr, gandrīz katrā punktā bija kāds āķis, neba jau ceļa stabi tika bildēs doti. Bija jāpadomā. Tika doti arī papildus uzdevumi, par kuru izpildi tika doti papildus bonusa punkti.

4 stundās man izdevās savākt 11 punktus (pēdējo pašā Jelgavā nemeklēju laika trūkuma dēļ) un gandrīz visus pieejamos papildpunktus. Tā kā par laika kavēšanu punkti tika ņemti nost, tad izlēmu spiest uz precīzu finišu nevis maksimālu punktu skaitu.

Tomēr kādam izdevās arī savākt vairāk punktus, tādēļ man tika godpilnā otrā vieta. Lai gan konkurence nebija liela, tomēr izbraukājos no sirds, uzzināju šo to jaunu tuvākā un tālākā apkārtnē. Tālāk pāris biužas.

Īsi pirms starta

Trofeja

Vasarā, kā jau īstiem vīriem pienākas, pārvietojos ar motorizētu divratnieku. Šad tad sanāk arī izbraukt pa nezināmiem maršrutiem līdz mazāk pazīstamiem mērķiem tāpēc kļuva aktuāls jautājums par navigāciju izmantojot GPS tehnoloģijas. Ņemot vērā, ka kā jau jebkurš vidusmēra latvietis, esmu kapeikpisējs tika meklētas navigācijas iespējas tālruņa (iPhone 3G) aparātā. Esmu ļoti cimperlīgs, tāpēc izvirzīju risinājumam dažas pieticīgās prasības:

• lai aplikācija turpinātu strādāt arī pie nobloķēta ekrāna
• lai tā mācētu vienlaicīgi arī atskaņot melodijas no iPoda aplikācijas
• lai tā spētu mani vadīt tikai ar audio komandām

Sākšu ar to, ka neesmu nekāda dievgosniņa un testēšanai izmantoju lauztu iPhone un attiecīgi arī “warez” navigācijas programmatūru. Ņemot vērā, ka jebkura kaut cik nopietna iPhone navigācija maksā kaudzi naudas, tad tīri priekš testēšanas pirkt katru no programmām būtu maigi izsakoties neprāts.

TomTom

Pirmais testēšanai tika paņemts populārais TomTom izstrādājums iTelefoniem. Uzreiz iemēģinot tika atrasta integrācija ar iPod, kā arī tika nozīmēta gala adrese un palaists mūzikas atskaņotājs. Tālruņa aparāts tika “nobloķēts” un ievietots krekla krūšu kabatā un manas ausis ar telefonu tika saslēgtas ar austiņu palīdzību. Pirmais, ko uzreiz sapratu – Rīgas centrā esošo ēku dēļ signāls bija vājš, kā rezultātā komandas līdz manām ausīm pienāca par vēlu vai nepienāca vispār. Pēc 10 minūtēm saņēmu pēdējo komandu (nogriezties pa kreisi) un turpmāk Ivars ar mani vairs nerunāja, tomēr iPods gods kam gods – turpināja kustināt manu galvu Chemical Brothers ritmos. Pēc 40 minūtēm galamērķī mēģināju noskaidrot – kas tad pa ceļam ir noticis!? A nekas! Ekrānu atbloķējot redzu savu atrašanās vietu, tomēr balss komandas bija kaut kur pazudušas. Acīm redzot bija iestājies kaut kāds gļuks. So sad.

Navigon

Navigon

Bija pieejama Navigon aplikācija visai Eiropai. Aplikācijas izmērs līdz ar to sastādījā 1.8 GB, kas procentuāli priekš 16 GB iPhones ir salīdzinoši daudz. Aplikācija instalējās (bez downloada) aptuveni pusstundu. Pati programma strādāja ļoooooooooti lēnām. Nu tik kaitinoši lēni, ka pirmajā momentā atmetu domu par tās izmantošanu, tomēr minimāli patestēt vajadzētu. Jāatzīst, ka aplikācija mācēja saprasties ar iPodu, tomēr mūziku fonā palaist tā arī neizdevās. Mūzikas atskaņotājs izskatījās diezgan mulsinoši nepierunājams.

Tomēr draugs ieteica nedaudz parediģēt instalācijas failu, padzēst no tās nevajadzīgās kartes un mēģināt uzinstalēt paša customizētu lite versiju. Nedaudz padarbojoties izdevās programmas apjomu samazināt līdz saprotamiem 300 MB atstājot tikai LV, LT un EE kartes. Pēc manas “lite” versijas uzinstalēšanas uzreiz varēja just, ka programma strādā daudz ņiprāk un atsaucas uz maniem maigajiem pieskārieniem uzreiz, atšķirībā no iepriekšējās versijas, kad programma uzvedās kā auksta zivs un atbildes reakcija sekoja pēc sekundēm 10.

Navigonam, atšķirībā no TomToma ir iespējams iestāstīt, ka braucu ar motociklu, nezinu ko tas dod, taču acīm redzot kaut kāda jēga no tā ir.

Tad nu pēc līdzīga scenārija, kā lietojot TomTom, sabāzu ausīs austiņas, no navigatora palaidu iPodu,

telefonu iebāzu kabatā un braucu. Centos braukt “ne pēc komandām”, bet izvēloties pats savu, alternatīvu maršrutu un jāatzīst, ka Navigons diezgan ātri pielāgojās manām novirzēm no maršruta. Komandas bija diezgan laicīgas arī ēku ieskautā ielā. Radās sajūta, ka neuztverot GPS signālu navigators pats simulē manu braukšanas virzienu un ātrumu izejot no datiem, kas iegūti pirms tam – tas priecē. Vienīgais mulsinošais brīdis bija, kad uzbraucot uz Salu tilta man tika paziņots, lai griežos braukšanai pretējā virzienā! Acīm redzot viņš bija izdomājis, ka es braucu pa Krasta ielu uz Ķengaraga pusi un esmu paskrējis garām uzbrauktuvei uz Salu tilta. Pēdējā komanda izskanēja izbraucot no Rīgas, kur tika paziņots, ka tagad būs jābrauc taisni tik un tik kilometrus. Diemžēl pusceļā lietus dēļ nācās apstāties sabiedriskā transporta pieturā un navigāciju izslēgt, pēc tam attiecīgi aizmirsu to ieslēgt – tāpēc nemācēšu teikt, cik korekti tā strādā Jelgavā, bet pēc smalkās kartes izskatās, ka problēmām nevajadzētu būt.

Pēc noklusējuma programmā ir iestatīts brīdinājuma signāls par ātruma pārsniegšanu. No vienas puses tas ir ļoti labi, no otras puses, radās sajūta, ka ir nelieli gļuki kartē, jo braucot cauri Jaunolainei uz 55 km/h mani lamāja par ātruma pārsniegšanu. Tomēr uz šosejas braucot ar +40 km/h brīdinājuma nebija. Ļoti dīvaini. Viennozīmīgi braucot ar motociklu šis brīdinājums būtu izslēdzams.

CoPilot

Šo navigācijas aplikāciju Čiepstētavā man ieteica @Antibiotic, jāsaka pirms tam par tādu nebiju dzirdējis. Diemžēl kārtējo reizi šī programma bija pieejama tikai visas Eiropas izmērā, kas rezultējās ar 1.8 GB aplikācijas izmēru. Novēroju, ka šai aplikācijai uz mana pieticīgā 3G tā pat kā pilnajam Navigon bija par šauru un tā bija ļoooooti bremzīga, tomēr ne tik ļoti, lai nevarētu ar viņu operēties. Atradās arī mūzikas atskaņotājs.

Lietošanas ziņā man nepatika, ka CoPilot nespēja “tikt man līdzi”, kā rezultātā komandas tika padotas manevra laikā, vai arī, kamēr krustojumā esmu jau apstājies, gaidot manevra veikšanas priekšrocības (luksofors). Rezultātā visa maršruta garumā (~50 km) man tika padotas aptuveni desmit komandas. Ja es nezinātu, kur braukt, es noteikti stātos malā un skatītos, vai aplikācija maz strādā, jo ļoti ilgu laika posmu (No Vienības/Ulmaņa gatves krustojuma Rīgā līdz Jelgavas otram galam) bija klusums. Tīri subjektīvi man radās priekšstats, ka šai programmai nevar uzticēties. Tomēr ļoti iespējams būtu bijis daudz labāk, ja būtu pieejama kāda mazāka versija.

Vēl aplikācijai bija grūti atrast manu lokāciju. Kādas minūtes trīs. Jā, es biju māju ieskautā ieliņā, tomēr Navigon ar signāla uztveršanu problēmu nebija… Nu kaut kā tā… Diezgan švaki.

Kopumā, saskaitot visus plusus un mīnusus, es lietotu Navigon, tad TomTom, un CoPilot tikai trešajā vietā.

Nobeigumā labprāt uzklausītu jūsu vērtējumus un priekšlikumus par šīm un arī citām navigācijas aplikācijām, kuras būtu vērts izmēģināt. Neturiet sveci zem pūra!

Uzdūros interneta dzīlēs bildītei, ļoti iepatikās gan bilde, gan konteksts.

Sauls

Nepagāja ne 2 mēneši kā šodien tiku pie jaunām tiesībām. Paldies visiem, kas turēja īkšķus un novēlēja veiksmi, Jūs to neesat darījuši veltīgi! Lūk atskaite:

Teorijas eksāmens nokārtots ar 1 kļūdu, transportlīdzekļa vadīšanas eksāmens arī ar 1 vidēji smagu kļūdu. Vadīšanas eksāmenā kļūda varēja arī nebūt, vienkārši inspektors sabijās, ka neierakstīšos pagriezienā un aizrādīja, ka te nav nekāds rallija ātrumposms.

Novēlots sveiciens visiem Uzvaras svētkos! Ar prieku atceramies, ka  varenā Padomju armija mūs atbrīvojusi no fašistiskās Vācijas jūga un loģiski – devusi neaptveramu brīvību. Nebūtu bijusi  varenā Padomju karaspēka, visticamāk mēs vēl jo projām ciestu Hitleriskās vācijas varā. Kāds mans draugs mēdz teikt “Paskatamies uz vācu pensionāriem un pēc tam uz Padomju pensionāriem un tā uz aci mēģinam saprast, kurš tad īsti ir uzvarējis 2. Pasaules karā.”

Taču tik un tā, mēs atceramies, paldies!

Mēs atceramies!

Mēs atceramies!

Mēs atceramies!

Mēs atceramies!

Pašam šķiet, ka pavisam nesen, bet patiesībā tālajā, treknajā 2008. gada pavasarī, papildināju savu transportlīdzekļa vadītāja apliecību ar burtu A. Nu jau otro sezonu būšu atsaldētais motociklists. Šogad, pateicoties draugu un radinieku atbalstam (Paldies Jums mīļie! ), esmu papildinājis savu ekipējumu drošākai braukšanai. Bet ne par to ir šis stāsts. Stāsts ir par to, ka es atkal esmu iestājies autoskolā! Man ir sajūta, ka tiem 2 burtiem vadītāja apliecībā ir garlaicīgi, tāpēc vajadzētu tos papildināt ar vēl kādu – C kategoriju! Nav gluži tā, ka būtu baigā nepieciešamība pēc smago auto kategorijas, bet ja tā lieta patīk, nevar taču sev to liegt. Un galu galā, katrs kārtīgs vecis taču cer, ka kādreiz viņam būs kārtīgs Hummer`s

Patīkami, ka mācības eksperimentālā kārtā tiek organizētas brīvdienās un manā dzīvesvietā, kā arī apmācība daļēji notiek interneta vidē speciāli tam izveidotā mājaslapā – csn.lv. Izstrādātāji ir ļoti cītīgi piestrādājuši pie kļūdu analīzes un izskaidrošanas, ka principā, ir jābūt pilnīgam idiotam, lai nespētu iemācīties ceļu satiksmes noteikumus. Nav jau gluži tā, ka es tos nezinātu, bet… Teorētisko eksāmenu pēdējo reizi kārtoju apmēram pirms 10 gadiem. Ļoti daudz kas pa to laiku ir aizmirsies, kā arī šķiet šis tas ir pamainījies. Tāpēc ir vērts tos atkārtot.

Ja būs tāda iespēja, tad visticamāk kārtošu arī C Pro (95) kategoriju, kura nepieciešama izmantojot C kategoriju darba vajadzībām. Kas to lai zina, varbūt pienāks laiks, kad varēšu kaut kur piehaltūrēt ārpus darba laika

Līdz praktiskajām nodarbībām vēl neesam tikuši, bet pavisam noteikti gaidu tās ar nepacietību!

Jet Truck

Vēlos uzrakstīt par savu Audi. Audi Quattro! Nē, nekaisīšu jums sāli uz brūcēm un nestāstīšu, cik kolosāla braukšana ir šajā sniega laikmetā. Tāpat nevēlos uzsvērt, ka vēl ne reizi nekur neesmu ar to iesēdies ne stāvvietās, ne ielu malās, ne… Oi.. aizrāvos! Atvainojiet, nespēju noturēties!

Katram auto ir savas sāpīgās vietas – sīkumi, kuri ir jāpieskata un kuri mēdz pārstāt funkcionēt ātrāk, nekā to sākotnēji bija paredzējis ražotājs. Konkrēti manam Audo viena no šīm sāpīgām lietām ir pakaļējais miglas lukturis, kurš ir sācis rūsēt un kura patrona rūsas dēļ vairs nespēj laist cauri strāvu pietiekami, lai iededzinātu spuldzīti. Risinājums? Ir jānomaina pakaļējā miglas luktura spuldzītes patrona.

Kā jau latvietis tipiskais (praktiskais), sāku apzināt lietoto autodetaļu tirdzniecības vietas (šrotus), cerēdams lētāk tikt pie nepieciešamās detaļas. Apstiprinājās, ka šī patrona tiekot izķerta īsi uzreiz pēc tam, kad ir ienācis jauns Audi uz izjaukšanu, maksā no 5 – 10 lati. It kā nav dārgi, un ja ūdens smeļas mutē (tehniskā apskate), tad noteikti tā tiktu iegādāta. Draugs, servisa īpašnieks, ieteica tomēr paralēli painteresēties pie autorizētā Audi dīlera – Auto Rīga. Uzzvanīju uz detaļu “nodaļu” un uzjautāju pēc nepieciešamās detaļas. Sarunu sāku tā kautrīgi – nav jau man tas Audi gluži pirmā svaiguma, diez vai viņi ar tādiem vēl krāmējas, bet nē! Vajadzīgā detaļa tur ir! Pie viena noskaidroju cik tā pie viņiem maksā. Dāmas un kungi, jauna pakaļējā miglas luktura spuldzītes patrona pie autorizētā Audi dīlera maksā 3 lati un 50 santīmi! Atgādināšu, ka lietota konkrētā detaļa šrotos maksā kā minimums 5 lati.

Šajā sakarā man ir biznesa plāns, kuru varētu izmantot šroti. Iepirkt jaunas detaļas no Auto Rīga un ar minimālu uzcenojumu tirgot kā lietotas, tajā pašā laikā palienot zem šrotu lietoto detaļu vidējās cenas. Peļņu dalām uz pusēm ar mani!

Gribēju kā labāk un gandrīz sanāca kā vienmēr…

Teitan var mani sasveikt jubilejumā!

Vārdu man deva māte, taču es visu bērnību gribēju būt Jānis. Kad sasniedzu gadus 20, tad sapratu, ka man dotais vārds tomēr ir diezgan okej priekš manis. Līdz ar to viņš vēl jo projām nav mainīts un mana vārda diena ir katru gadu 22. septembrī.

Gaļas gabals

Es esmu plēsīgs gaļēdājs. Man ir absolūti vienalga kā top mans steiks. Man ir svarīgi, lai tas man būtu. Tāpat man ir absolūti vienalga, vai lops tika nogalināts nolaižot tā asinis, vai arī apdullinot un nolaižot asinis. Es nesaprotu to sašutušo protestētāju kategorisko nostāju. Manuprāt īsti humāni nav jebkādā veidā nogalināt dzīvnieku tā pat kā jebkuru citu dzīvu būtni, tajā skaitā arī cilvēku.

Cik esmu piedalījies “cūku bērēs”, tā vienmēr tikusi atstāta mocīties, kamēr notek asinis, kuras tika savāktas bļodā un no kurām tika taisīta asinsdesa. Tu esi ēdis asinsdesu? Nu joptvajumatj, tad klusē! Ik pa laikam man sanāk noskatīties pa kādai dokumentālai filmai par dzīvnieciņiem. Skatoties, es ne reizi neesmu redzējis, ka lauva pieskrienot pie antilopes un dotu tai elektrošoku, lai nogalinātu maigāk. Nekad! Lauvas taktika ir vienkārša – nogāzt upuri, pārkost tā rīkli un gaidīt, kad kopā ar asinīm upuris zaudē spēkus. Un tagad man ir piedāvājums – Davai izšausim visas pasaules lauvas, jo arī viņi liek upuriem nomirt mokošā nāvē. Ko teiksiet?

Kāds man teiks, ka nehumāni nogalinātā dzīvnieka gaļa ir pilna ar negatīvām emocijām un to ēdot mēs paši kļūsim ļauni, depresīvi un debīli. Varbūt tā arī ir, bet ļaudis – tā gaļa taču ir domāta eksportam musulmaņiem! Ēdiet savu maigo gaļu un priecājieties, ka arābi kļuvuši ne tikai bagāti, bet tiks arī saindēti ar “slikto” gaļu.

Manuprāt šajos ekonomiskajos apstākļos šī ir pati mazākā hujņa, par ko satraukties, vēl jo vairāk tāpēc, ka pieņemtais likums varētu stimulēt eksportu un lauksaimniecības attīstību pieprasījuma dēļ. Man ir tāda sajūta, ka bezdarbības un depresijas pārņemti ļaudis lēnām sāk jukt prātā.

Ja nepiekrīti manam viedoklim, es sapratīšu. Cilvēki ir emocionālas būtnes, taču citiem šī īpašība ir dota vairāk, citiem mazāk. Man acīm redzot ir mazāk. Bet ja tev ir vairāk, tad viss kas tev tagad, pēc likuma pieņemšanas, atlicis ir klausīties žēlīgo Mārtiņa mūziku un birdināt asaras par netaisnīgo pasauli.

Paldies, esmu runājis, vakarā labprāt uzkostu pa kādai kotletei!